Vislielākais burtu izmērs
Lielāks burtu izmērs
Burtu standarta izmērs

Profesors V. Kuršs pie sava darba galda LU Ģeogrāfijas un Zemes zinātņu fakultātē 1998. gada novembrī.
LU ģeologi atceras profesoru Dr.habil.ģeol. Visvaldi Kuršu
Angelīna Zabele, LU ZTVM Ģeoloģijas muzejs, LU ĢZZF
19.03.2018.

Latvijas Universitātes (LU) Ģeoloģijas muzejs, Ģeogrāfijas un Zemes zinātņu fakultāte atceroties ģeoloģijas un tās vēstures popularizētāju profesoru Dr.habil.ģeol.Visvaldi Kuršu, sakarā ar viņa 90. dzimšanas dienu martā piedāvā iepazīties ar viņa dzīves gājumu un devumu ģeoloģijā. LU Ģeoloģijas muzejs ir sagatavojis ģeologa piemiņas izstādi.

Visvaldis Kuršs ir viena no spilgtākajām personībām Latvijas ģeologu saimē. Viņš dzimis 1928. gada 11. martā Jelgavas apriņķa Īles pagastā. Vidusskolas gados viņu ieinteresēja radiotehnika un ar elektrību saistītās lietas, bet dažādu apstākļu dēļ jaunietis 1947. gadā nonāca LVU Ģeoloģijas un augsnes fakultātes ģeoloģijas nodaļā un kā pats ne reizi vien ir izteicies – nekad to nav nožēlojis.

Bilžu stāsta prezentācija apskatāma šeit

Jau studiju gados nācās iepazīties ne tikai ar Latviju un tās ģeoloģiskajiem apstākļiem, bet arī ar derīgo izrakteņu meklēšanu un izpēti vairākos attālos Krievijas reģionos. Pēc studiju beigšanas viņš saņēma norīkojumu darbā uz Kemerovas ģeoloģijas pārvaldes Usas ģeoloģiskās izpētes ekspedīciju, kur sešus gadus Kuzņeckas Alatau kalnos piedalījās mangāna, fosforītu un dzelzs rūdu atradņu meklēšanas un izpētes darbos un veica ģeoloģisko kartēšanu. Tur 1957. gadā tika uzrakstīts pirmais zinātniskais raksts par Usas mangāna atradnes ģeoloģisko uzbūvi, kas ieviesa izmaiņas līdz tam pastāvošajos uzskatos.  

1958. gadā, pēc atgriešanās Rīgā, Visvaldis Kuršs kļuva par LPSR Zinātņu Akadēmijas Ģeoloģijas un derīgo izrakteņu institūta zinātnisko līdzstrādnieku un sektora vadītāju. Nācās pievērsties Latvijas nogulumiežiem un ar tiem saistītajiem derīgajiem izrakteņiem. Pirmie bija smilts un grants nogulumu pētījumi, kas 1963. gadā noslēdzās ar monogrāfijas publicēšanu, kas tajā pašā gadā Viļņas Universitātē tika aizstāvēta kā ģeoloģijas un mineraloģijas zinātņu kandidāta disertācija.

1965. gadā uz diviem gadiem Visvaldi Kuršu iecēla par LPSR Ministru Padomes Ģeoloģijas pārvaldes galveno ģeologu, bet 1967. gadā viņš atkal atgriezās zinātniskajā darbā nu jau Vissavienības jūras ģeoloģijas un ģeofizikas institūta Latvijas ģeoloģijas nodaļā, kas 1989. gadā iekļāvās Latvijas Universitātē kā Ģeoloģijas institūts. Piesaistot vairākus kolēģus, turpinājās derīgo izrakteņu, it īpaši mālu un perma kaļķakmeņu, to pārstrādes un dažāda pielietojuma izpētes darbi. 1997. gadā kopā ar Austru Stinkuli izdota grāmata par Latvijas derīgajiem izrakteņiem. 1970. gadā Visvaldis Kuršs Lodes karjera devona mālos atklāja nozīmīgu veselu zivju ķermeņu iegulu, kas izraisīja lielu paleontologu interesi. Sadarbībā ar viņiem radās virkne publikāciju. Viņa vārdā tika nosauktas divas jaunatklātās daivspuru zivju sugas – Strunius kurshi Upeniece un Tristichopteris kurshi (Zupiņš). Taču zinātnieka sirdsdarbs bija terigēnā devona pētījumi, pierādot, ka nogulumi uzkrājušies seklās jūrās un upju deltu zemūdens nogāzēs. Tika izpētīti neskaitāmi atsegumi ne tikai Latvijas upju krastos un karjeru sienās, bet ļoti plašā devona nogulumu izplatības areālā Latvijai tuvākā un tālākā apkārtnē līdz pat Severnaja Zemļai un Ziemeļtimānam. Jau studiju gados un īsi pēc tam iepazītie mangāna un fosfora minerāli zinātniekam ļāva pirmoreiz Latvijā devona mālos konstatēt dažādas fosforītu konkrēcijas, kā arī urāna un molibdena minerālu sakopojumus. Par devona terigēnajiem nogulumiem publicētas divas grāmatas. Par pēdējo no tām 1993. gadā LU iegūts habilitētā doktora grāds.

Visvaldis Kuršs aktīvi līdzdarbojās, lai 1989. gadā Latvijas Universitātē tiktu atjaunotas ģeoloģijas studijas. Viņš bija tas, kurš organizēja un vadīja studentu lauka studijas kā Latvijā un Igaunijā, tā arī sākumā Kuzņeckas Alatau Krievijā, pēc tam Šventokšijas kalnos Polijā. Lielākā daļa kursu kā bakalaura, tā maģistra programmās, kas saistīti ar sedimentoloģiju, Latvijas ģeoloģiju un derīgo izrakteņu ģeoloģiju ir viņa izveidoti. Sarakstīti arī vairāki mācību līdzekļi.

Visvaldis Kuršs negaidīti no dzīves šķirās 2000. gada 24. decembrī. Viņš vēl arvien ir ne tikai pazīstams speciālists terigēno iežu sedimentoloģijā un derīgo izrakteņu ģeoloģijā, bet arī nozīmīgs ģeoloģijas popularizētājs un jaunās paaudzes audzinātājs. Viņa klātbūtne jūtama vēl joprojām, it īpaši LU Ģeoloģijas muzejā. Visvaldim Kuršam nozīmīgas bija ne tikai novitātes ģeoloģijā, ar kurām viņš centās iepazīstināt jaunākos kolēģus un ieinteresēt jaunu jomu pētījumos, bet tieši viņš bija tas, kurš rūpējās, lai tiktu atgādināts par Latvijas ģeoloģijai svarīgiem notikumiem un netiktu aizmirsts vecāko kolēģu veikums un viņu piemiņa. Viņš muzejam ir nodevis ne tikai plašas iežu kolekcijas, bet arī saglabājis un kopā ar savu fotoarhīvu muzejam nodevis bijušā Ģeoloģijas institūta fotogrāfa Otto Birzgaļa fotoliecības.

LU Ģeoloģijas muzejs aicina iepazīties ar Visvalža Kurša atcerei veltīto izstādi un viņa savākto konkrēciju kolekciju LU Ģeoloģijas muzejā Alberta ielā 10 (1. stāvs), apmeklējumu iepriekš piesakot muzeja vadītājai Vijai Hodirevai pa tālruni +371 29112907.